Pēdējā laikā "īstas teātra izrādes" nav mana aizraušanās. Tik vien dažādi diplomdarbi, amatieru veidojumi, jauno režisoru mēģinājumi, aktieri manā dzīvē un, protams, manas dzīves režisors. Nemaz ar' nešķiet tā dzīve tik teatrāla, bet gribētos.. Nē, nē! Nedomājiet, ka man pietrūkst ziepju operu cienīgi sižeti manā dzīvē. Man pietrūkst teātris - iestāde, ēka kā tāda. Tā ir emociju māja, kur var ko atstāt un ņemt arī sev līdzi uz mājām, sev līdzi itin visur - tur dzīvo labais, sliktais, smiekli, asaras, naids, bailes.. Kā tik tur nav!
08.01.2011. pēc ilgiem klusēšanas laikiem es beidzot devos uz Dailes teātri. Protams, mans jaukais pavadonis - zeltgalvītis Edžus, no kura džempera vismaz līda ārā balta krekla apkaklīte. Tieši ar to man patīk DT - sabiedrība, kas nāk uz teātri, protās atstāst džinsenes mājās. Vismaz lielākā daļa. Un tad nu tāds ziņkārs apmeklētājs, kuru interesē subkultūras, mode un kultūra, kuram patīk vērtēt un kritizēt, smelties idejas un salīdzināt, var vērot pilnu buķeti - klasika, novatorisms, modes kliedziens, dažādu stilu sintēze un tā tālāk, tā joprojām..
Jau otro reizi skatījāmies Jana Vilemsa van den Bosa režisēto "Spilvencilvēku" - psiholoģisku detektīvu un vienlaikus melno komēdiju. Dailes teātra izpildījumā darbojās lieliskie, jau sen iemīļotie aktieri: Ivars Auziņš - Katurians Katurians Katurians, dedzīgs rakstnieks ar dīvainu vārdu, stāstu stāstītājs, kurš uzskata, ka autobiogrāfiskus stāstus stāsta, raksta, jo autoram pietrūkst iztēles. Stāsti viņam ir pats galvenais šajā dzīvē. Lielākā daļa no tiem ir ar baisu saturu un ietver dažnedažādāko vardarbību pret bērniem un vardarbību vispār kā tādu. Tas nav ar nekādu nolūku - tie ir tikai rakstnieka veidoti stāsti. Taču attēlotā(izlasāmā) vardarbība var izrādīties par cēloni reālai vardarbībai, kuru īsteno tai pat laikā blakus esošais nenobriedušais brālis - garīgi slimais Mihals Katurians (aktieris - Artūrs Skrastiņš). Stāstā "Rakstnieks un rakstnieka brālis" tieši Mihals ir īstais rakstnieks.. un tas ir laimīgs stāsts. Mihails tikai īsteno brāļa diezgan sadistiskos, slimos stāstus, kuros atkal kāds mazs bērns tiek čakarēts.
08.01.2011. pēc ilgiem klusēšanas laikiem es beidzot devos uz Dailes teātri. Protams, mans jaukais pavadonis - zeltgalvītis Edžus, no kura džempera vismaz līda ārā balta krekla apkaklīte. Tieši ar to man patīk DT - sabiedrība, kas nāk uz teātri, protās atstāst džinsenes mājās. Vismaz lielākā daļa. Un tad nu tāds ziņkārs apmeklētājs, kuru interesē subkultūras, mode un kultūra, kuram patīk vērtēt un kritizēt, smelties idejas un salīdzināt, var vērot pilnu buķeti - klasika, novatorisms, modes kliedziens, dažādu stilu sintēze un tā tālāk, tā joprojām..
Jau otro reizi skatījāmies Jana Vilemsa van den Bosa režisēto "Spilvencilvēku" - psiholoģisku detektīvu un vienlaikus melno komēdiju. Dailes teātra izpildījumā darbojās lieliskie, jau sen iemīļotie aktieri: Ivars Auziņš - Katurians Katurians Katurians, dedzīgs rakstnieks ar dīvainu vārdu, stāstu stāstītājs, kurš uzskata, ka autobiogrāfiskus stāstus stāsta, raksta, jo autoram pietrūkst iztēles. Stāsti viņam ir pats galvenais šajā dzīvē. Lielākā daļa no tiem ir ar baisu saturu un ietver dažnedažādāko vardarbību pret bērniem un vardarbību vispār kā tādu. Tas nav ar nekādu nolūku - tie ir tikai rakstnieka veidoti stāsti. Taču attēlotā(izlasāmā) vardarbība var izrādīties par cēloni reālai vardarbībai, kuru īsteno tai pat laikā blakus esošais nenobriedušais brālis - garīgi slimais Mihals Katurians (aktieris - Artūrs Skrastiņš). Stāstā "Rakstnieks un rakstnieka brālis" tieši Mihals ir īstais rakstnieks.. un tas ir laimīgs stāsts. Mihails tikai īsteno brāļa diezgan sadistiskos, slimos stāstus, kuros atkal kāds mazs bērns tiek čakarēts.
Tas nav stāsts tikai par divām sačakarētām bērnībām. Tās ir vairākas.. brutāls, nežēlīgs, histērisks policists Ariels (Jura Kalniņa atveidots), kuram bijusi nelabvēlīga bērnība. Viņš pēc dabas ienīst tādus rakstniekus un vislielāko kaifu viņam sagādā aizturētā spīdzināšana. Lieka, protams, piebilde, ka viņš sevi uzskata par labo policistu. Otrais izmeklētājs Tupolsksis, pareizāk sakot, pirmais izmeklētājs šajā lietā - nummurs 1 - sarkastisks, vardarbīgs alkoholiķis, kurš tāds ir pēc paša gribas, bet dziļi, dziļi sirdī godīgais policists. Tupolskis saka: "Mans tēvs bija varmācīgs alkoholiķis.Man bija izvēle, vai es tāds kļūšu. Un es kļuvu. (Šajā mirklī zāli pārņem smieklu šalts.) Tāpēc beidziet visulaiku dirst par sačakarētu bērnību."
Katuriana stāsti tik tiešām ir baisi - mazam ebreju zēnam nocērt kājas, maza meitenīte apēd mazos ābolu cilvēciņus ar žiletītēm, mazo jēzu (kas tika attēlots Dienvidparka maniers multiplikācijas filmā un bija, lai gan sadistiska, vardarbīga, nežēlīga utt., bet tomēr dikti interesanta un smieklīga tieši pasniegšanas metodes dēļ), kuru piekaļ krustā utt. Varbūt nelīdzsvarotai psihei ar fantāzijas trūkumu (vai gluži otrādi) šādi stāsti var būt tik pat zīmīgi kā Mihalam. Varbūt tie kādu dienu var kļūt par realitāti? Gluži vienkārši - šādu apsvērumu dēļ es necentīšos atreferēt šos stāstus.
Kur ir tā robeža starp lasītāja un rakstnieka atbildību? Kur vispār sākas rakstnieka atbildība par sevis izloloto "monstru"? Kurš tad ir īstais bērnu sērijveida slepkava - stāstu autors vai to realizētājs? Manuprāt, uz šo jautājumu Katurians jau izrādes sākumā sniedz atbildi: "Stāstnieka galvenais pienākums ir izstāstīt stāstu." Tie nesaka: "Ejiet un nogaliniet bērnus!" Tie nemēģina pateikt neko un nemēģina arī neko simbolizēt - tikai paši sevi. Tie ir vienkārši stāsti. Katuriana vārdiem sakot - "Nav runa, vai esi dzīvs vai miris, bet gan - ko tu atstāj aiz sevis."
Man šķiet, galvenā izrādes funkcija - raisīt pārdomas - ir nostrādājusi arī šoreiz. Starpcitu, es labprāt noskatītos šo izrādi vēlreiz - tīri intereses pēc, BET šī bija pēdējā izrāde. Tāpēc jums atliek ticēt maniem vārdiem, paļauties uz kritiķu viedokli/-ļiem vai arī lasīt Martina Makdonas lugu "Spilvencilvēks" pašiem.
Kopumā vērtēju izrādi ar ♥♥♥♥♥ no 5♥
Aktieru sniegums: ♥♥♥♥
Dekorācijas, noformējums: ♥♥♥♥
Idejiskā puse(tematika): ♥♥♥♥♥
Izrādes pamatmateriāls(lai gan nelasīts un savu mūžu rokā neturēts): ♥♥♥♥♥ Starpcitu, mani urdīja jautājums - kas ir šo stāstu autors? Nu es zinu! Tāpēc, man šķiet, varētu būt ļoti interesanti salīdzināt, kā šis melnais humors skan oriģinālvalodā un kā mūsu mēlē - pārtulkotajā versijā. Laikam jau, ka tulkojums ir veiksmīgs, ja jau humors saprotams un smiekli īsti.
Īsumā: saprast varēja, pasmieties varēja, izbrīns bija, atziņas iegūtas, mērķis sasniegts, skatīties arī varēja. Tātad par pēdējo 'crap' nenosauksi.
Katuriana stāsti tik tiešām ir baisi - mazam ebreju zēnam nocērt kājas, maza meitenīte apēd mazos ābolu cilvēciņus ar žiletītēm, mazo jēzu (kas tika attēlots Dienvidparka maniers multiplikācijas filmā un bija, lai gan sadistiska, vardarbīga, nežēlīga utt., bet tomēr dikti interesanta un smieklīga tieši pasniegšanas metodes dēļ), kuru piekaļ krustā utt. Varbūt nelīdzsvarotai psihei ar fantāzijas trūkumu (vai gluži otrādi) šādi stāsti var būt tik pat zīmīgi kā Mihalam. Varbūt tie kādu dienu var kļūt par realitāti? Gluži vienkārši - šādu apsvērumu dēļ es necentīšos atreferēt šos stāstus.
Kur ir tā robeža starp lasītāja un rakstnieka atbildību? Kur vispār sākas rakstnieka atbildība par sevis izloloto "monstru"? Kurš tad ir īstais bērnu sērijveida slepkava - stāstu autors vai to realizētājs? Manuprāt, uz šo jautājumu Katurians jau izrādes sākumā sniedz atbildi: "Stāstnieka galvenais pienākums ir izstāstīt stāstu." Tie nesaka: "Ejiet un nogaliniet bērnus!" Tie nemēģina pateikt neko un nemēģina arī neko simbolizēt - tikai paši sevi. Tie ir vienkārši stāsti. Katuriana vārdiem sakot - "Nav runa, vai esi dzīvs vai miris, bet gan - ko tu atstāj aiz sevis."
Man šķiet, galvenā izrādes funkcija - raisīt pārdomas - ir nostrādājusi arī šoreiz. Starpcitu, es labprāt noskatītos šo izrādi vēlreiz - tīri intereses pēc, BET šī bija pēdējā izrāde. Tāpēc jums atliek ticēt maniem vārdiem, paļauties uz kritiķu viedokli/-ļiem vai arī lasīt Martina Makdonas lugu "Spilvencilvēks" pašiem.
Kopumā vērtēju izrādi ar ♥♥♥♥♥ no 5♥
Aktieru sniegums: ♥♥♥♥
Dekorācijas, noformējums: ♥♥♥♥
Idejiskā puse(tematika): ♥♥♥♥♥
Izrādes pamatmateriāls(lai gan nelasīts un savu mūžu rokā neturēts): ♥♥♥♥♥ Starpcitu, mani urdīja jautājums - kas ir šo stāstu autors? Nu es zinu! Tāpēc, man šķiet, varētu būt ļoti interesanti salīdzināt, kā šis melnais humors skan oriģinālvalodā un kā mūsu mēlē - pārtulkotajā versijā. Laikam jau, ka tulkojums ir veiksmīgs, ja jau humors saprotams un smiekli īsti.
Īsumā: saprast varēja, pasmieties varēja, izbrīns bija, atziņas iegūtas, mērķis sasniegts, skatīties arī varēja. Tātad par pēdējo 'crap' nenosauksi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru