Attieksme pret "Ēlerte, tava vieta ir mūsu pusē!"

Atļaušos cilvēkus iedalīt divās grupās: radošie un praktiskie. Respektīvi, ir cilvēki, kuriem ir radoša domāšana un viņi ir tendēti uz mākslu, uz jaunradi un sevis pierādīšanu vairāk radoši - zinātne un tehnoloģijas nav viņu stiprā puse, otri - tie, kuri ir vairāk praktiski, un sevis pierādīšanu realizē vairāk ar tehniskas dabas darbiem. Un kā vieni tā otri spēj dot labumu pārējiem. Te gan cilvēku viedokļi dalās. Kā izrādās, liela daļa šo "praktisko" cilvēku noliedz kultūras nepieciešamību Latvijā, uzstājoties ar dažnedažādākajiem argumentiem, ka kultūra viņiem neko labu nedod, tā ir naudas trallināšana. Īsumā to varētu traktēt šādi: "Eksaktās zinātnes attīstīsim, tur investēsim, jo to mums vajag, humanitārās zinātnes izslaucīsim prom no valsts robežām, priekš kam mums tos parazītus?" (te--> var pasmelties vairāk viedokļus un pērles par to, cik daudz parazītiskus bohēmistus, dīkdieņus valsts sagatavo http://www.tvnet.lv/zinas/galleries/8260/comments )
Ar šo visu es tikai gribēju pateikt, ka cilvēkiem ir problēmas ar vārda "kultūra" definīcijas izpratni. Tāda vienota un noteikta skaidrojuma nemaz nav, taču ir vairāk kā pašsaprotami (kā izrādās - nav gan!), ka šis jēdziens sevī neietver tikai gleznu un operu. Indivīdu kopumu par civilizāciju var nosaukt tikai tad, kad tai eksistē kultūra. Katrs no mums veido kultūru. Un no tās mēs nemaz tā vienkārši nevaram atteikties. Jo tā sevī ietver tehnoloģijas, mākslu, zinātni, kā arī morālās sistēmas un konkrēto grupu raksturīgo uzvedību un paradumus utt. No plaušām taču mēs labprātīgi neatsakāmies? Problēma - mums ir jābeidz uzskatīt tā kā kaut kas, kas rakstāms ar lielo burtu un ir reti saprotams, jāsaprot, ka tas ir tas, kas mums ir apkārt ikdienā.
Starpcitu, kultūra sevī neietver ārdošo raksturu - tā negrauj pasauli, neiznīcina vidi, ainavas, dabu utt. utjp. To dara zinātniskie atklājumi un mūsdienu cilvēka pārlieku lielā atkarība no tehnoloģijām.

p.s. Šis nav aicinājums visiem mesties pie otām utt., šis ir aicinājums nenoliegt to, kas mums ir nepieciešams. Jo bez kultūras mūsu dzīve būtu, Gustavo vārdiem sakot, "stabs, stabs, koks, koks, žogs, žogs, māja, māja, logs, logs", un pat ne tik daudz.

Atļauts minēt vienreiz

Vai tiešām ir sarežģīti uzminēt virsrakstu studentes mistrojumam janvāra mēneša beigās? Atbilde ir nepārprotama un tikai 1 - SESIJA. Vispār jau šis mēnesis bija ar dažādām emocijām pildīts - gan prieku, gan asarām, puņķiem un pat līdz dzīves appnikumam. Tagad, protams, tas viss šķiet varen' smieklīgi.
Šīs sesijas vērtīgākā atziņa(ja neskaita visas tās bla bla bla versijas par to, cik ļoti esi mācīšos nākamgad laicīgi, cītīgi, visu lasīšu, visur iešu, visu konspektēšu un vispār būšu ever labākā studente pasaulē): "Katram ir jākļūst par savu domu kungu"/Karls Jasperss/
Pērle: "Es mīlu vīrietī Ātmanu, nevis vīrieti pašu!"
Vārds: batonika (mans jaunievedums)
Nevārds: špikot
Top notikums nr.1: Mans 1.ais nenoliktais eksāmens dzīvē. JŪHŪŪŪŪ!!!!
Top notikums nr.2: Mans nenoliktais eksāmens beigās izvērtās par 7 :)
Joks nr.1: Edžum ir tāda pati vidējā atzīme kā man.
Joks nr.2: Kā izrādās - tā metode par iemācīšanos pēdējā mēnesī šur tur nostrādā pietiekoši labi.

Piedodiet, bet nu man ir nekrietni šī vakara plāni, ko es gaidīju jau kopš 25. decembra.

Vai vīrietim ir atļauts ierobežot manu garderobi?

Nereti vīriešiem kaut kas nepatīk savas sievas/draudzenes apģērba izvēlē, tāpēc viņi cenšas ierobežot, sakot: "Ja tu to uzvilksi, es ar tevi nekur neiešu!" Es šoreiz negribētu runāt par visvisādiem nepiedienīgiem apģērba gabaliem vai neatbilstoši vulgāru apģērba izvēli savam vecumam. Ar to es gribēju pateikt, ka neatbalstu mazu meiteņu ielīšanu lielo cilvēku apģērbā. Arī "maucisko" stilu nē! Visam ir savas robežas, tāpēc gribu norādīt rāmjus, cik daudz es pieļauju vīrieša iejaukšanos sievietes garderobē.
Reizēm mūsu vecāki vai vecvecāki nesaprot mūsu ģērbšanās stilu, bet tas ir viegli izskaidrojams ar vecumu starpību un atšķirīgām izpratnēm par modi. Es piekrītu daudzām burkšķošajām omēm, ka plikas muguras ziemas laikā nav vis nekāda mode, bet gan apsaldēto muguru, nē - bērniem un daudz citu kaišuvecumdienās piekritēju klubiņš. Bet ko teikt, ja tavs vīrietis aizliedz nēsāt minisvārkus, sakot jau iepriekš pieminēto teikumu? Sūtīt viņu ellē ratā prom. Ja vīrietis saka nē - minisvārkiem!, tas tikai liecina, ka viņam kaut kas nepatīk tavā ķermenī. Bet ko darīt, ja vīrietis ir ierūsējis un neizprot tavu radošo pieeju attiecībā uz garderobi? Pierādīt viņam, ka tas nav nekas slikts, ja cilvēki uz tevi atskatās :) Pieradināt viņu pie neordinārām lietām, jo kad vēl, ja ne jaunībā varēsi nēsāt zeķubikses dullos toņos, īsus svārkus, izlecošas rotas un daudz citus jocīgus apģērba gabalus?
Tāpēc, vīrieši(un arī tu, mans jaukais vīŗieti!) - neuzdodiet daudz muļķīgus jautājumus par to, kāpēc tev tur bante pie kurpes, kas tev tie par bumbuļiem pie matiem, kāpēc tev ir zaļas kājas, kāpēc tev tāds milzīgs krekls utt. utjp. Labāk novērtējiet, cik labi izskatās jūsu sieviete un cik ļoti viņa ir centusies, lai justos labi, pārliecināti, lai iepriecinātu jūs un sevi :) Sievietes vairāk cenšas izcelties, ģērbjoties ekstravaganti un seksīgi, lai viņas pamanītu vīrieši, nevis tāpēc, lai izlektu sieviešu starpā.
Ir daudz trakas lietas, kuras mums šķiet ārprātīgas, taču, protot savienot to ar pareizo apģērbu un protot to "iznest", tās kļūst vareni gaumīgas. Galu galā - apjēdziet, lūdzu, ka mēs dzīvojam 21. gs. un šim laikam piemīt dīvainības. Kas būs tālāk, to nezin neviens..

p.s. Lai dzīvo apģērbs ar rozīnīti!

Pavasarim vēl par agru, bet..

Kā mana māsa saka: "Tā nav vasara, tas ir viens fantastisks pavasaris!" Man atliek piebilst - ar agrām pienenēm.

tomēr kaut kādas pavasara vēsmas ir jūtamas jau tagad, janvāra vidū. Viss kūst, sniegs pazūd no pilsētas. Vairs nav tik ļoti jādrebinās autobusa pieturā, nav jākasa logu tīrītāji no ledus. Un nokrišņi liekas vieglāki par vieglu. Var mierīgi un dziļi ieelpot pavasara smaržu - deguna nāsis nelīp sala dēļ kopā. Ir sācies atmošanās process. Lai gan šis siltais laiks nav uz palikšanu - manī ir sācies pavasaris. Kādreiz es ikgadēji ap pēcZiemassvētku laiku ilgojos pēc vasaras vasaras un tikai un vienīgi vasaras. Gadi iet un arī es mainos, gluži tāpat kā gadalaiki. Katru gadu es iemīlos kādā no gadalaikiem. Pagājušogad tā bija ziema, jo es atklāju slēpošanas apslēpto burvību, mācījos nedrebināties(tas gan ir jāmācās atkal un atkal katru gadu no jauna, starpcitu, tāpat kā slēpošana!) un salkani runāju un priecājos, cik sniegpārsliņas ir skaistas, dažādu formu un tik interesantas. Šogad pienākusi kārta pavasarim.
Pavasaris vispār ir visskaistākais gadalaiks, jo ir prieka pilns - prieka par aizgājušo ziemu, pirkstu salšanas rimšanu, vieglāku drēbju uzmešanu un dabas atmošanos un prieka par tuvojošos vasaru, neizskaidrojami siltiem vakariem, ilgām peldēm, odu uzbrukumiem un vēl vieglāku drēbju uzmešanu, lai neteiktu, ka neuzmešanu. Un tā līdz pluss bezgalībai.
Pavasarī ar katru dienu kļūst arvien siltāks un siltāks un saule spīd spožāk. Daba mostās. Parādās putni, ledus izkūst un parādās pirmie zāles asni, kokiem plaukst lapas. Es nezinu, kas tajā visā ir tik īpašs, bet vēl no sākumskolas atceros, cik jaukas šķita tās dienas, kurās pēc stundām varēja stūķēt jaku somā, jo bija tik silts, ka tā bija lieka. Un tomēr - pavasaris šķita visgarlaicīgākais gadalaiks no visiem mums četriem esošajiem. Tas gan nav izskaidrojams ar to, ka neapzinājos pavasari kā mīlestības gadalaiku. To es neatzīstu arī šodien. Tikpat labi jebkuru gadalaiku var traktēt kā mīlestības gadalaiku, jo katrā ir kas tāds, kas var satuvināt cilvēkus un arī to izdara. Kaķu ♥ laiks gan tas ir, neapšaubāmi! :)

Lai gan ticējums saka - "agrs pavasaris nesola labu vasaru" - es noskaņojos uz labu pavasari un uz vēl labāku vasaru arīdzan. :)

Sabiedriskā transporta kultūra

Man šī tēma tāda samilzusi un sasāpējusi. Pēdējā laikā mēs abi divi atkal pārvietojamies ar visdažādāko sabiedrisko transportu - tramvajiem, autobusiem (visāda nummura) un visbeidzot ar mikriņiem. Un nav jau tā, ka tikai pēdējā laikā - patiesībā tas periods, kurā mēs nepārvietojāmies ar sabiedrisko transportu, bija gaužām īss. Iespaidi - neaprakstāmi šokējoši. Bija aizmirsies, cik bīstami ir ne tikai uz slidenas ietves, bet arī transportā. Drošības sajūta - visminimālākā kāda vien var būt, ja neskaita tās standarta domas: "Ar mani jau tas nenotiks..", kas šaudās pa galvu.

Var jau, protams, par nebeidzamajām šoferu kļūdām attaisnoties ar vienu vienīgu frāzi: "Vadītājs ir tikai cilvēks un kļūdīties ir cilvēcīgi." Visticamāk jau, ka tas vadītājs tikai cilvēks vien ir, bet tas līdz šim nevienu mirstīgo nav attaisnojis par, piemēram, "braukšanu pa zaķi". Aizmirst nopirkt biļeti, aizmirst nopīkstināt savu e-talonu, aizmirst tādu vispār iegādāties.. un tā tālāk un tā joprojām līdz neizbēgamam absurdam! Kaut kā tā dīvaini, ka Rīgas Satiksme ir viena no visgribošākajām sodīt, bet tanī pat laikā vishumānākais uzņēmums, kurš saprot, ka cilvēka dabā ir pieļaut kļūdas. Re, decembrī jau vien 3887 bezbiļetnieku! :D
Kā saka: "Nav jēgas skriet, tāpat aizcirtīs durvis deguna priekšā vai arī sāks braukt ar atvertām durvīm, lai tik pasažieris nepaspētu." Protams, ir svarīgi kā kurš skrien, lido, rāpo vai šļūc pakaļ transportam. Pēdējā laikā sabiedriskā transporta kultūra ir drīzāk dēvējama par antikultūru/nekultūru (nav vēl izdomāts skanīgs jaunvārds, kas spētu to precīzi nodefinēt). Vadītājam galvā iedzīta tikai viena doma - grafiks, pasažieris dīvainā kārtā vairs nav prioritāte. Tāpēc nav vairs ko brīnīties par dažnedažādākajām izdarībām ne no vadītāju, ne biļešu kontrolieru, ne pasažieru puses.
Ja kādam šķiet, ka es pārspīlēju, atsauciet, lūdzu, atmiņā tos visus gadījumus, kad paliekat ar garu degunu pieturā, kad izmisīgi gaidāt autobusu ziemas salā, kad šoferis nolamā jūs, pērkot biļeti, par naudas neprecizitāti, kad 1000 un 1 reizi gandrīz pakrītat transportā(ja gadījumā patiešām nenokrītat), kad autobusa šoferis brauc kā tērēts vai kad mikriņa šoferis ir sajuties kā rallijā un jūs varat sākt skaitīt tēvreizi vai ko nu kurš grib darīt pēdējā stundiņā, kad jābrauc ar roku, kāju vai citu ķermeņa daļu iespiestu transporta durvis vai arī(kā šajā gadījumā) kad jāšļūc pakaļ trolejbusam 70 m, jo kāja ir palikusi trolejbusā, lai gan pats it kā esi izkāpis. Es varu teikt tikai vienu - sabiedriskais transports ir negatīvu emociju perēklis, kur vadītājs grib būt boss, biļešu kontrolieri bosi kvadrātā un ar dzīvi neapmierināti pasažieri, un tie, kuri vienkārši ir pārāki par citiem - bosi kubā. Bet atbildīgie noplāta rokas.
Secinājums: Vismaz reizi pusgadā sabiedriskā transporta vadītājiem ir nepieciešama papildus apmācība - gan praktiskajās darbībās, gan psiholoģijā un ētikā. Labā mērķa labad - lai neaizmirstas iemaņas un arī lai nepazūd mērķis - pasažieru pārvadāšana. Un, protams, nepieciešama atkārtota eksaminācija - ja nederēsi tam darbam, nesatraucies, būs cits, kurš derēs!
Un tomēr.. Es labāk braucu ar vienalga cik jaunu/vecu mašīnu un sēžu pat vislielākajos sastrēgumos pasaulē, bet es tomēr SĒŽU, braucu tā, lai justos droši, nekur nekrītu, mana vestibulārā sistēma jūtas mierīga un nelabu dūšu neizraisa(visam ir izņēmumi!). Un, ja arī kāds ir bezkaunīgs un nelaipns, tad es daudz nedusmojos, jo zinu, ka vienmēr tā viņam nepaveiksies un kādā saulainā, visnepiemērotākajā dienā viņu noķers otrā sodīt visgribošākā iestāde - Ceļu Policija.

Ja kāds vēljoprojām šaubās par kāzusiem, kādi notiek, izmantojot sabiedrisko transportu, iesaku palasīt šī raksta komentārus:

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/361814-ar_trolejbusa_durvis_ievertu_kaju_velk_70_metru_pa_ielu

p.s. Lūgums - nebūt tik kategoriskiem un neiekļaut šeit visus vadītājus, visus kontrolierus utt. Es tā neesmu teikusi! Ir arī labie, bet kā esmu novērojusi - laimīgie, labie un visādi citādi idealizējamie nevienu neinteresē.

Atskats pērnās ziemas sesijas pārdomās

4. janvāris 2010. gads, plkst. 01:27

Cilvēki tēlo. Daudz un dikti. Tēlo gudrākus, sabiedriskākus, kulturālākus, inteliģentākus un skaistākus nekā patiesībā ir. Ir cilvēki, kuri cenšas kāda cita acīs izskatīties labāki. Viņi slēpj savu patieso dabu. Kā? Uzvedas kulturāli pie galda, sāk lietot arī tādus piederumus kā nazīti. Un ne tikai! Viņi kārto savas mantas, daudz pucējas un cenšas būt pieklājīgi. Bet mēdz būt vēl trakāk!

Mēs( un jā - šeit es pāreju uz šo formu, jo iekļauju arī sevi!) cenšamies būt kulturāli, inteliģenti un arī skaisti. Protams, ir jau jauki, ka viss ir ideāli, bet ar laiku sāk apnikt cilvēku samākslotība. Un kāpēc mēs ejam uz teātri, sapucējušies un uzvilkuši kādas zolīdākas drēbes? Ne jau tāpēc, ka mums būtu svarīgi izrādīt cieņu aktieriem, bet gan tāpēc, ka mēs gribam izskatīties kā "labie", "biezie". Un kāpēc mēs kārtojam māju, kad pie mums gaidāmi ciemiņi? Ir patīkami atrasties sakārtotā mājā visu laiku - arī bez ciemiņiem? Bet šoreiz ne par to ir stāsts. Stāsts ir par maskām, kuras valkājam..

Protams, kas būtu pasaules bez normām, bez stereotipiem, kompleksiem un maskām! Drošvien pilna neglītu cilvēku( bet mums ir svarīgs estētiskais skaistums). Vienīgie, kas ir patiesi - tie ir bērni. Diemžēl bērnu patiesums šādā pasaulē nav ilgi dzīvotspējīgs, jo mēs mācam viņiem visas tās muļķības, kas reiz iepotētas mums.

Tas, ko gribeju pateikt - ir vērts šad un tad aizmirst dažas normas. Tikai tāpēc, lai justos varen labi.

Un cik ilgi tu plāno izlikties?

Arlabunakti!

p.s. vispār es te ļoti, ļoti aizmuldējos, bet tas ir saprotami - apskatiet taču pulksteni un saprotiet, ka mācīšanās var nobeigt jebkuru

Ko es par to domāju šobrīd? Man šķiet, ka šajos jautājumos es vairs neesmu tik kategoriska kā pērn(BET nekas daudz nav mainījies!). Jā, mēs varam pieņemt sabiedrības normas - iet uz ballēm pienācīgos balles tērpos nevis sporta tērpos, parādīt savu mitekli un sevi no tās labākās puses. Tikai ir viena nianse: nav jāizliekas, ka tu tāds esi vienmēr. Atzīsties pats sev, kas tu īstenībā esi un centies būt tāds vienmēr un visur.

p.s. Arī šobrīd es te nodarbojos tikai un vienīgi ar ūdens liešanu, tā teikt aizrunāju jums ausis. Sorry, sesija atkal dara savu.

Spilvencilvēks

Pēdējā laikā "īstas teātra izrādes" nav mana aizraušanās. Tik vien dažādi diplomdarbi, amatieru veidojumi, jauno režisoru mēģinājumi, aktieri manā dzīvē un, protams, manas dzīves režisors. Nemaz ar' nešķiet tā dzīve tik teatrāla, bet gribētos.. Nē, nē! Nedomājiet, ka man pietrūkst ziepju operu cienīgi sižeti manā dzīvē. Man pietrūkst teātris - iestāde, ēka kā tāda. Tā ir emociju māja, kur var ko atstāt un ņemt arī sev līdzi uz mājām, sev līdzi itin visur - tur dzīvo labais, sliktais, smiekli, asaras, naids, bailes.. Kā tik tur nav!
08.01.2011. pēc ilgiem klusēšanas laikiem es beidzot devos uz Dailes teātri. Protams, mans jaukais pavadonis - zeltgalvītis Edžus, no kura džempera vismaz līda ārā balta krekla apkaklīte. Tieši ar to man patīk DT - sabiedrība, kas nāk uz teātri, protās atstāst džinsenes mājās. Vismaz lielākā daļa. Un tad nu tāds ziņkārs apmeklētājs, kuru interesē subkultūras, mode un kultūra, kuram patīk vērtēt un kritizēt, smelties idejas un salīdzināt, var vērot pilnu buķeti - klasika, novatorisms, modes kliedziens, dažādu stilu sintēze un tā tālāk, tā joprojām..
Jau otro reizi skatījāmies Jana Vilemsa van den Bosa režisēto "Spilvencilvēku" - psiholoģisku detektīvu un vienlaikus melno komēdiju. Dailes teātra izpildījumā darbojās lieliskie, jau sen iemīļotie aktieri: Ivars Auziņš - Katurians Katurians Katurians, dedzīgs rakstnieks ar dīvainu vārdu, stāstu stāstītājs, kurš uzskata, ka autobiogrāfiskus stāstus stāsta, raksta, jo autoram pietrūkst iztēles. Stāsti viņam ir pats galvenais šajā dzīvē. Lielākā daļa no tiem ir ar baisu saturu un ietver dažnedažādāko vardarbību pret bērniem un vardarbību vispār kā tādu. Tas nav ar nekādu nolūku - tie ir tikai rakstnieka veidoti stāsti. Taču attēlotā(izlasāmā) vardarbība var izrādīties par cēloni reālai vardarbībai, kuru īsteno tai pat laikā blakus esošais nenobriedušais brālis - garīgi slimais Mihals Katurians (aktieris - Artūrs Skrastiņš). Stāstā "Rakstnieks un rakstnieka brālis" tieši Mihals ir īstais rakstnieks.. un tas ir laimīgs stāsts. Mihails tikai īsteno brāļa diezgan sadistiskos, slimos stāstus, kuros atkal kāds mazs bērns tiek čakarēts.

Tas nav stāsts tikai par divām sačakarētām bērnībām. Tās ir vairākas.. brutāls, nežēlīgs, histērisks policists Ariels (Jura Kalniņa atveidots), kuram bijusi nelabvēlīga bērnība. Viņš pēc dabas ienīst tādus rakstniekus un vislielāko kaifu viņam sagādā aizturētā spīdzināšana. Lieka, protams, piebilde, ka viņš sevi uzskata par labo policistu. Otrais izmeklētājs Tupolsksis, pareizāk sakot, pirmais izmeklētājs šajā lietā - nummurs 1 - sarkastisks, vardarbīgs alkoholiķis, kurš tāds ir pēc paša gribas, bet dziļi, dziļi sirdī godīgais policists. Tupolskis saka: "Mans tēvs bija varmācīgs alkoholiķis.Man bija izvēle, vai es tāds kļūšu. Un es kļuvu. (Šajā mirklī zāli pārņem smieklu šalts.) Tāpēc beidziet visulaiku dirst par sačakarētu bērnību."
Katuriana stāsti tik tiešām ir baisi - mazam ebreju zēnam nocērt kājas, maza meitenīte apēd mazos ābolu cilvēciņus ar žiletītēm, mazo jēzu (kas tika attēlots Dienvidparka maniers multiplikācijas filmā un bija, lai gan sadistiska, vardarbīga, nežēlīga utt., bet tomēr dikti interesanta un smieklīga tieši pasniegšanas metodes dēļ), kuru piekaļ krustā utt. Varbūt nelīdzsvarotai psihei ar fantāzijas trūkumu (vai gluži otrādi) šādi stāsti var būt tik pat zīmīgi kā Mihalam. Varbūt tie kādu dienu var kļūt par realitāti? Gluži vienkārši - šādu apsvērumu dēļ es necentīšos atreferēt šos stāstus.
Kur ir tā robeža starp lasītāja un rakstnieka atbildību? Kur vispār sākas rakstnieka atbildība par sevis izloloto "monstru"? Kurš tad ir īstais bērnu sērijveida slepkava - stāstu autors vai to realizētājs? Manuprāt, uz šo jautājumu Katurians jau izrādes sākumā sniedz atbildi: "Stāstnieka galvenais pienākums ir izstāstīt stāstu." Tie nesaka: "Ejiet un nogaliniet bērnus!" Tie nemēģina pateikt neko un nemēģina arī neko simbolizēt - tikai paši sevi. Tie ir vienkārši stāsti. Katuriana vārdiem sakot - "Nav runa, vai esi dzīvs vai miris, bet gan - ko tu atstāj aiz sevis."
Man šķiet, galvenā izrādes funkcija - raisīt pārdomas - ir nostrādājusi arī šoreiz. Starpcitu, es labprāt noskatītos šo izrādi vēlreiz - tīri intereses pēc, BET šī bija pēdējā izrāde. Tāpēc jums atliek ticēt maniem vārdiem, paļauties uz kritiķu viedokli/-ļiem vai arī lasīt Martina Makdonas lugu "Spilvencilvēks" pašiem.

Kopumā vērtēju izrādi ar ♥♥♥♥♥ no 5♥
Aktieru sniegums: ♥♥♥♥
Dekorācijas, noformējums: ♥♥♥♥
Idejiskā puse(tematika): ♥♥♥♥♥
Izrādes pamatmateriāls(lai gan nelasīts un savu mūžu rokā neturēts): ♥♥♥♥♥ Starpcitu, mani urdīja jautājums - kas ir šo stāstu autors? Nu es zinu! Tāpēc, man šķiet, varētu būt ļoti interesanti salīdzināt, kā šis melnais humors skan oriģinālvalodā un kā mūsu mēlē - pārtulkotajā versijā. Laikam jau, ka tulkojums ir veiksmīgs, ja jau humors saprotams un smiekli īsti.

Īsumā: saprast varēja, pasmieties varēja, izbrīns bija, atziņas iegūtas, mērķis sasniegts, skatīties arī varēja. Tātad par pēdējo 'crap' nenosauksi.