Man šī tēma tāda samilzusi un sasāpējusi. Pēdējā laikā mēs abi divi atkal pārvietojamies ar visdažādāko sabiedrisko transportu - tramvajiem, autobusiem (visāda nummura) un visbeidzot ar mikriņiem. Un nav jau tā, ka tikai pēdējā laikā - patiesībā tas periods, kurā mēs nepārvietojāmies ar sabiedrisko transportu, bija gaužām īss. Iespaidi - neaprakstāmi šokējoši. Bija aizmirsies, cik bīstami ir ne tikai uz slidenas ietves, bet arī transportā. Drošības sajūta - visminimālākā kāda vien var būt, ja neskaita tās standarta domas: "Ar mani jau tas nenotiks..", kas šaudās pa galvu.
Var jau, protams, par nebeidzamajām šoferu kļūdām attaisnoties ar vienu vienīgu frāzi: "Vadītājs ir tikai cilvēks un kļūdīties ir cilvēcīgi." Visticamāk jau, ka tas vadītājs tikai cilvēks vien ir, bet tas līdz šim nevienu mirstīgo nav attaisnojis par, piemēram, "braukšanu pa zaķi". Aizmirst nopirkt biļeti, aizmirst nopīkstināt savu e-talonu, aizmirst tādu vispār iegādāties.. un tā tālāk un tā joprojām līdz neizbēgamam absurdam! Kaut kā tā dīvaini, ka Rīgas Satiksme ir viena no visgribošākajām sodīt, bet tanī pat laikā vishumānākais uzņēmums, kurš saprot, ka cilvēka dabā ir pieļaut kļūdas. Re, decembrī jau vien 3887 bezbiļetnieku! :D
Kā saka: "Nav jēgas skriet, tāpat aizcirtīs durvis deguna priekšā vai arī sāks braukt ar atvertām durvīm, lai tik pasažieris nepaspētu." Protams, ir svarīgi kā kurš skrien, lido, rāpo vai šļūc pakaļ transportam. Pēdējā laikā sabiedriskā transporta kultūra ir drīzāk dēvējama par antikultūru/nekultūru (nav vēl izdomāts skanīgs jaunvārds, kas spētu to precīzi nodefinēt). Vadītājam galvā iedzīta tikai viena doma - grafiks, pasažieris dīvainā kārtā vairs nav prioritāte. Tāpēc nav vairs ko brīnīties par dažnedažādākajām izdarībām ne no vadītāju, ne biļešu kontrolieru, ne pasažieru puses.
Ja kādam šķiet, ka es pārspīlēju, atsauciet, lūdzu, atmiņā tos visus gadījumus, kad paliekat ar garu degunu pieturā, kad izmisīgi gaidāt autobusu ziemas salā, kad šoferis nolamā jūs, pērkot biļeti, par naudas neprecizitāti, kad 1000 un 1 reizi gandrīz pakrītat transportā(ja gadījumā patiešām nenokrītat), kad autobusa šoferis brauc kā tērēts vai kad mikriņa šoferis ir sajuties kā rallijā un jūs varat sākt skaitīt tēvreizi vai ko nu kurš grib darīt pēdējā stundiņā, kad jābrauc ar roku, kāju vai citu ķermeņa daļu iespiestu transporta durvis vai arī(kā šajā gadījumā) kad jāšļūc pakaļ trolejbusam 70 m, jo kāja ir palikusi trolejbusā, lai gan pats it kā esi izkāpis. Es varu teikt tikai vienu - sabiedriskais transports ir negatīvu emociju perēklis, kur vadītājs grib būt boss, biļešu kontrolieri bosi kvadrātā un ar dzīvi neapmierināti pasažieri, un tie, kuri vienkārši ir pārāki par citiem - bosi kubā. Bet atbildīgie noplāta rokas.
Secinājums: Vismaz reizi pusgadā sabiedriskā transporta vadītājiem ir nepieciešama papildus apmācība - gan praktiskajās darbībās, gan psiholoģijā un ētikā. Labā mērķa labad - lai neaizmirstas iemaņas un arī lai nepazūd mērķis - pasažieru pārvadāšana. Un, protams, nepieciešama atkārtota eksaminācija - ja nederēsi tam darbam, nesatraucies, būs cits, kurš derēs!
Un tomēr.. Es labāk braucu ar vienalga cik jaunu/vecu mašīnu un sēžu pat vislielākajos sastrēgumos pasaulē, bet es tomēr SĒŽU, braucu tā, lai justos droši, nekur nekrītu, mana vestibulārā sistēma jūtas mierīga un nelabu dūšu neizraisa(visam ir izņēmumi!). Un, ja arī kāds ir bezkaunīgs un nelaipns, tad es daudz nedusmojos, jo zinu, ka vienmēr tā viņam nepaveiksies un kādā saulainā, visnepiemērotākajā dienā viņu noķers otrā sodīt visgribošākā iestāde - Ceļu Policija.
p.s. Lūgums - nebūt tik kategoriskiem un neiekļaut šeit visus vadītājus, visus kontrolierus utt. Es tā neesmu teikusi! Ir arī labie, bet kā esmu novērojusi - laimīgie, labie un visādi citādi idealizējamie nevienu neinteresē.
Kā saka: "Nav jēgas skriet, tāpat aizcirtīs durvis deguna priekšā vai arī sāks braukt ar atvertām durvīm, lai tik pasažieris nepaspētu." Protams, ir svarīgi kā kurš skrien, lido, rāpo vai šļūc pakaļ transportam. Pēdējā laikā sabiedriskā transporta kultūra ir drīzāk dēvējama par antikultūru/nekultūru (nav vēl izdomāts skanīgs jaunvārds, kas spētu to precīzi nodefinēt). Vadītājam galvā iedzīta tikai viena doma - grafiks, pasažieris dīvainā kārtā vairs nav prioritāte. Tāpēc nav vairs ko brīnīties par dažnedažādākajām izdarībām ne no vadītāju, ne biļešu kontrolieru, ne pasažieru puses.
Ja kādam šķiet, ka es pārspīlēju, atsauciet, lūdzu, atmiņā tos visus gadījumus, kad paliekat ar garu degunu pieturā, kad izmisīgi gaidāt autobusu ziemas salā, kad šoferis nolamā jūs, pērkot biļeti, par naudas neprecizitāti, kad 1000 un 1 reizi gandrīz pakrītat transportā(ja gadījumā patiešām nenokrītat), kad autobusa šoferis brauc kā tērēts vai kad mikriņa šoferis ir sajuties kā rallijā un jūs varat sākt skaitīt tēvreizi vai ko nu kurš grib darīt pēdējā stundiņā, kad jābrauc ar roku, kāju vai citu ķermeņa daļu iespiestu transporta durvis vai arī(kā šajā gadījumā) kad jāšļūc pakaļ trolejbusam 70 m, jo kāja ir palikusi trolejbusā, lai gan pats it kā esi izkāpis. Es varu teikt tikai vienu - sabiedriskais transports ir negatīvu emociju perēklis, kur vadītājs grib būt boss, biļešu kontrolieri bosi kvadrātā un ar dzīvi neapmierināti pasažieri, un tie, kuri vienkārši ir pārāki par citiem - bosi kubā. Bet atbildīgie noplāta rokas.
Secinājums: Vismaz reizi pusgadā sabiedriskā transporta vadītājiem ir nepieciešama papildus apmācība - gan praktiskajās darbībās, gan psiholoģijā un ētikā. Labā mērķa labad - lai neaizmirstas iemaņas un arī lai nepazūd mērķis - pasažieru pārvadāšana. Un, protams, nepieciešama atkārtota eksaminācija - ja nederēsi tam darbam, nesatraucies, būs cits, kurš derēs!
Un tomēr.. Es labāk braucu ar vienalga cik jaunu/vecu mašīnu un sēžu pat vislielākajos sastrēgumos pasaulē, bet es tomēr SĒŽU, braucu tā, lai justos droši, nekur nekrītu, mana vestibulārā sistēma jūtas mierīga un nelabu dūšu neizraisa(visam ir izņēmumi!). Un, ja arī kāds ir bezkaunīgs un nelaipns, tad es daudz nedusmojos, jo zinu, ka vienmēr tā viņam nepaveiksies un kādā saulainā, visnepiemērotākajā dienā viņu noķers otrā sodīt visgribošākā iestāde - Ceļu Policija.
Ja kāds vēljoprojām šaubās par kāzusiem, kādi notiek, izmantojot sabiedrisko transportu, iesaku palasīt šī raksta komentārus:
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/361814-ar_trolejbusa_durvis_ievertu_kaju_velk_70_metru_pa_ielup.s. Lūgums - nebūt tik kategoriskiem un neiekļaut šeit visus vadītājus, visus kontrolierus utt. Es tā neesmu teikusi! Ir arī labie, bet kā esmu novērojusi - laimīgie, labie un visādi citādi idealizējamie nevienu neinteresē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru