Čau. Tiešām čau.

bet stunda nāk un ir jau klāt
kad īstie dievlūdzēji Dievu pielūgs garā un patiesībā,
jo tēvs tādus meklē kas viņu tā pielūgs,
Dievs ir gars, kas pielūdz un tev to būs
pielūgt garā un patiesībā,
jo tēvs tādus meklē kas viņu tā pielūgs
āleluja-mmm
āleluja āmen.

JĀ un NĒ! :D

(Runā Rīga, konkrētāk gan Daniels un Ēriks)

Arlabunakti!

Salasījos, samācījos,.

ES NEGRIBU LASĪT

Es negribu katrudien avīzēs lasīt,
Cik cilvēku nosists.
Es gribu zināt, cik piedzimis
Pasaulei jaunu acu.

Es negribu lasīt, ka vajaga mazāk bērnu.
Nevajag kautiņos izdauzīt spēku,
Parlamentos izpļurkstēt prātu -
Tad pabarot varēs visu.

Es negribu lasīt
Ne veco, ne jauno derību
Modernos vākus,
Ne par tās apustuļiem,
Kas apģērbušies pēc šodienas modes.

Es negribu lasīt par ģīmjiem,
Kam izdarīta plastiskā operācija.
Iekšas tiem izņemt vajadzēja,
Pie kā tad tur āda vainīga?

Es negribu visu to lasīt,
Lai neuznāktu tāds brīdis,
Kad vispāŗ neko vairs negribas.

/O.Vācietis/

Būtu jau jauki, ja tasē kūpetu tēja. Būtu! Ar citronu pa vidu. Es domāju par vates cilvēciņu un manu draugu, kuram nav kabatu. Un lai ar nav 'nekā personīga'! Lai ir tik jušana! Kas slāpes veldzēt spēs? Ne alus, ne šņabis. Nekas! Bet par to, kas vates cilvēciņam vēderā krīt, tik nostāsti stāstīt spēs. Un, kas draugam kabatā krīt, ikviens kā mīklu minēs.

p.s. Domāju, ka vates cilvēciņa un drauga, kuram nav to nolādēto kabatu, biogrāfija vēl nav akmenī iekalta.

Sarunas ar Rumāniju

16.09.2008.
Tu esot literatūrzinātnieks. HĀ...Ā! Verij nais! Ļoti nelāgi laba diena. Ir vieta neprātam. Super, ne?
Ārā ir auksts, jāvelk cimdus. Dēļ aukstuma jādzer tēja, bet, dzerot tēju, gribas kaut ko piekost klāt. Ā, bet tu jau to visu tāpat zini! ARLABUNAKTI, MANU MAZO DRAUDZIŅ!
p.s. Tu šovakar aizbrauc! :)

17. septembers 2008
Na ielu - ZIMA. Nu labi nē - rudentiņš. Tev arī. I bez tevis vēl aukstāk. A bet forši, ka tu esi prom. Ir forši? Poga ir super, vai ne? Man tevis nemaz netrūkst (vismaz te uz papīra). Hmm.. Uzlikt tevi uz papīra būtu grūti! (:
p.s. Saki tiem rumāņiem - GREIT SAKSES!
Bučas, sīkajam bumbulim!

DIENA NR.3 (18.09.2008.)
Man patīk mīlēties, jo tad var just, kā otrs cilvēks dejo. Tu esi kruts, bet man nav prāta. Iestājusies atkarība. Ne jau pēc tevis. Tu jau zini. (: Gribucis ir? Tu tagad ar rumāņiem droška PJOŠ VODKU. GLUNK, GLUNK, GLUNK. Paspied roku man un ejam čučāt!
Nedomā! Saldu dusu.

4.-ā ieslodzījuma diena.
WHO IS THE BOSS? NOT ME. Pusē. Ne jau ceļa, lai gan precīzi pateikt varēsi tikai tu. Kāpēc Bumbuļogai jābūt tik foršai? A? Maita (Buč, buč). Pazvani man. Nē - nezvani. Tikai dod ziņu - es par tevi uztraucos. Un man jau laikam ir skumji.. Vidū ir visgrūtāk. Skūpsts uz pleca (mēle, jak).
p.s. Uz papīra rakstītais mēdz būt meli!

PJATŅICA? Ņiet. Sestdiena.
U miņa šodien brīvdiena. Tev tože. Šodien sēdēji uz mākoņa maliņas? Es neraudu. Tu jau neesi beigts. Bet grūti ir. Vientuļi, moš vienmuļi. Nevar pateikt. Man negribas tevi sev blakus, man gribas sevi tev blakus. Ir, ir! Tu domā par mani?
p.s. O, beibe! Nedari tā. Saldu miedziņu, lācīt! Bučas būs?

Svētdiena (21.09.2008.)
Hei, Edžu! Atsūti man sms. Zinu, ka gribās. (: Bet es labāk paturēšu pie sevis, cik ļoti man gribās to un šito. Kas jauns? Vēl nezinu. Tagad raksti tu:

----------------------
153 bučas manai bumbuļogai.

Pirmdienax2.
Škola. Pauzes ārā ar trijiem -iņiem un vienu Dadeiku. Greizsirdība? Tad painteresējies par mani. Mēģinājuma diena! Ko tu šodien gribi no manis?
p.s. Arlabunakti buča!(::)

Pirmdiena? Nē, otrdiena+trešdiena!
As tavi ļūti, ļūti meilu un zinu, ka tu teju, teju būsi man blakus.
Bumbulis ar smuko apaļdupsi. Atsūti man bučas. Ā.. Un man ļoti, ļoti, ļoti patīk dāvanas (:
Parunā ar mani:
p.s. Bučas! Mīlu! Sūti naudu! Divi mikimauši.. Jē!

Pasaka pasaciņa, lai būtu kāda asaciņa!

Bērniem ne vecākiem par 17 gadiem.

Dora bija aptuveni 17 gadus veca meitene, kura bija pārāk nopietna, lai sauktu sevi kaut mirkli par bēŗnu. Viņa ļoti bieži smaidīja. Praktiski vienmēr. Doras vecāki - nenopietni cilvēki. Viņi allaž māna mazo Doru, proti, liek tai caurām dienām mācīties, skaidrojot, ka tikai tā viņa var kļūt par aktrisi. Doras labākā draudzene Lita(vismaz tā domā pati Lita) ir visvisvisnenopietnākais cilvēks pasaulē. Lai vai kā - Dora nekad nespēja atstāt Litu vienu. Kaut kas šajā meitēnā bija pārāk pievelkošs.

Kādu vakaru Dora brauca tramvajā - pavisam tukšā vagonā. Pēkšņi pie viņas kāds piesēdās blakus. Dora pazina šo smaržu. Tā taču bija vislabāka un vissliktākā draudzene pasaulē. Abas meitenes klusēja, Dora skaļi šņukstēja un ik pa mirklim iesmējās.
-Dora, tu raudi? vaicāja Lita.
-Es neraudu, es smejos. Man birst asaras, lielas un smagas, bet es smejos, smejos, lai visiem būtu labi. Es smejos vispārības labā.
-Manis dēļ? priecīgi iesaucās Lita.
-Es šodien atkal mācījos. . Jau atkal! Viņi neviens neko nesaprot (kliedz). Itin neko! Tu dzirdi?
-Nē! Es neko nesaprotu, nedzirdu, atteica Lita.
-Es zinu, ka mēs kāpsim uz skatuves un lidosim! Lidosim un vēlreiz lidosim! Pēc tam spēlēsim..
-Es tevi nedzirdu... aizspiedusi ausis, izmocīti noteica Lita.
-Par ko tu dusmojies?
-Tu smejies visu labā, mūsu visu labā. Vai zini, tu nemaz negribi būt aktrise! Es tevi neredzu, nedzirdu, es ar tevi nerunāju. Tu esi nenopietnības pārņemta. Mēs nesaderam kopā.

Tā meiteņu saruna tramvajā beidzās. Viņas klusējot brauca tālāk, klusējot izkāpa, bet, ejot mājās, skaļi smējās. Par ko? Itin ne par ko!
Tajā pašā vakarā Dora sarunājās ar savu mammu: "Māt, es negribu būt aktrise! Es to nekad neesmu gribējusi." Māte neko gan neatbildēja. Bet tās pašas ielas kādā citā dzīvoklī, kāda cita meitene kādai citai mātei teica: "Māmuķīt mīļo, es gribu būt aktrise. Es būšu aktrise un es lidošu. Vai dzirdi?"

Beigas.

šedevrs(toreiz citu nosaukumu nevarēju izdomāt)

šai pasaulei es būšu miris kā viens.
šai pasaulei es būšu viegls kā tievs.
šai pasaulei krustu nesīšu
šerpi sāpes laupīšu.

Nelabvēlīga diena

Īsumā: "Modernisms mūsdienu laikmetā" - arī tā to var nosaukt. Brālis gan teica: "Pans Kleksis pie šī teksta nobāl! Viņam gan arī tie murgi ir politiskajā sfērā, bet nu :))"
Īsumā - par dienu, kuru mēs neviens nekad nevarētu saukt tikai par nelabvelīgu, bet drīzāk par traģikomisku. Par to, kā nekad negadās, bet, ja tomēr gadītos, tad būtu varen interesanti!
Sirreālisms, modernisms, traģikomēdija, sviests vai "bezpriģelis". Tam nav nozīmes - tas tāpat ir kaut kas!


29. jūn 2007 23:22

Rītu sagaidīju ar pārāk stipru kafiju, bet ne par to ir stāsts. Izkāpu no gultas un sapratu, ka esmu iemīlējusies. Bija jādodas mājās. Lai gan mani piedāvāja aizvest līdz trolejbusam(kas man būtu arī izdevīgāk), es tomēr nolēmu doties uz autobusu. Pa ceļam Narvesenā(sasodīts) nopirku kafiju, protams, aplējos. Tik ilgi gaidīju autobusu, ka kājas bija notirpušas ga no stāvēšanas, gan no bikšu deldēšanas uz soliņa. Vai es šo dienu sauktu par nelabvēlīgu, ja autobuss būtu tikai kavējies? Nē! Protams, mani izmeta no autobusa. Man neesot sirdsazpiņas. Es esmu zagle, kura apkrāpjot un apzogot ikvienu valsts iedzīvotāju un godīgo nodokļu maksātāju. Ak, jel! Biju gatava lamāties, bet tomēr laikam esmu diezgan miermīlīga. Neesmu jau vakarējā - savu "falšo" kartiņu nevienam nedošu. Labprātīgi devos uz durvīm. Uz manīm glūnēja neapmierināti un ļaunatminīgi acu skatieni. Es biju nikna līdz brīdim, kad konduktors pateica: "Artistka!" Tas mani priecēja un es pat biju gatava pateikt paldies. Izkāpu ārā un kaut kādu mistisku iemeslu dēļ iespītējos, un tā vietā, lai mierīgi sagaidītu nākamo autobusu, izlēmu doties ar kājām. Ieriebu, protams, tikai pati sev. Devos tur, kur tālumā ieraudzīju Pļavnieku betona klučus. Virzienu aptuvenu gan zināju. Gāju pa ceļu, kuru nepārzinu.
"Vai drīkst Jūs apzagt?", jautāja puisis ar smīnu.
"Nē, nedrīkst", es atteicu un paātrināju savu gaitu. Devos pāri ceļam, kad mani gandrīz notrieca mašīna. Sirds rībēja(nevis dauzījās, bet tiešām rībēja). Iegāju "piemežā", kur iekāpu suņa kakā. Nācās mazgāt čību peļķē.
Arī ar to viss nenbeidzās! Bezpajumtnieku bariņš dīkdienīgi dzēra savu lēto krutku. Sākuma visi izskatījās veči gados, bet, paskatoties zemāk par seju, sapratu, ka tomēr pārsvarā tur bija sievietes. Vienvārdsakot, no viņu puses izskanēja draudi, ka viņi man novilks ādu, sagriezīs mazos, mazos gabaliņos un ar gardu mēli notiesās. Sākumā es šerpi paskatījos un pasmējos, bet vēlāk viņi palika draudīgi un es skrēju. Drīzāk bēgu. Nonākot sev vairāk pazīstamā vidē, es atvilku elpu un saplūcu smilgas. Tas ir vienīgais, kas mani iepriecināja, izņemot domas par manu mīlestību.

p.s. Lai Jums labi murgi!