Atskats pērnās ziemas sesijas pārdomās

4. janvāris 2010. gads, plkst. 01:27

Cilvēki tēlo. Daudz un dikti. Tēlo gudrākus, sabiedriskākus, kulturālākus, inteliģentākus un skaistākus nekā patiesībā ir. Ir cilvēki, kuri cenšas kāda cita acīs izskatīties labāki. Viņi slēpj savu patieso dabu. Kā? Uzvedas kulturāli pie galda, sāk lietot arī tādus piederumus kā nazīti. Un ne tikai! Viņi kārto savas mantas, daudz pucējas un cenšas būt pieklājīgi. Bet mēdz būt vēl trakāk!

Mēs( un jā - šeit es pāreju uz šo formu, jo iekļauju arī sevi!) cenšamies būt kulturāli, inteliģenti un arī skaisti. Protams, ir jau jauki, ka viss ir ideāli, bet ar laiku sāk apnikt cilvēku samākslotība. Un kāpēc mēs ejam uz teātri, sapucējušies un uzvilkuši kādas zolīdākas drēbes? Ne jau tāpēc, ka mums būtu svarīgi izrādīt cieņu aktieriem, bet gan tāpēc, ka mēs gribam izskatīties kā "labie", "biezie". Un kāpēc mēs kārtojam māju, kad pie mums gaidāmi ciemiņi? Ir patīkami atrasties sakārtotā mājā visu laiku - arī bez ciemiņiem? Bet šoreiz ne par to ir stāsts. Stāsts ir par maskām, kuras valkājam..

Protams, kas būtu pasaules bez normām, bez stereotipiem, kompleksiem un maskām! Drošvien pilna neglītu cilvēku( bet mums ir svarīgs estētiskais skaistums). Vienīgie, kas ir patiesi - tie ir bērni. Diemžēl bērnu patiesums šādā pasaulē nav ilgi dzīvotspējīgs, jo mēs mācam viņiem visas tās muļķības, kas reiz iepotētas mums.

Tas, ko gribeju pateikt - ir vērts šad un tad aizmirst dažas normas. Tikai tāpēc, lai justos varen labi.

Un cik ilgi tu plāno izlikties?

Arlabunakti!

p.s. vispār es te ļoti, ļoti aizmuldējos, bet tas ir saprotami - apskatiet taču pulksteni un saprotiet, ka mācīšanās var nobeigt jebkuru

Ko es par to domāju šobrīd? Man šķiet, ka šajos jautājumos es vairs neesmu tik kategoriska kā pērn(BET nekas daudz nav mainījies!). Jā, mēs varam pieņemt sabiedrības normas - iet uz ballēm pienācīgos balles tērpos nevis sporta tērpos, parādīt savu mitekli un sevi no tās labākās puses. Tikai ir viena nianse: nav jāizliekas, ka tu tāds esi vienmēr. Atzīsties pats sev, kas tu īstenībā esi un centies būt tāds vienmēr un visur.

p.s. Arī šobrīd es te nodarbojos tikai un vienīgi ar ūdens liešanu, tā teikt aizrunāju jums ausis. Sorry, sesija atkal dara savu.