Pasaka pasaciņa, lai būtu kāda asaciņa!

Bērniem ne vecākiem par 17 gadiem.

Dora bija aptuveni 17 gadus veca meitene, kura bija pārāk nopietna, lai sauktu sevi kaut mirkli par bēŗnu. Viņa ļoti bieži smaidīja. Praktiski vienmēr. Doras vecāki - nenopietni cilvēki. Viņi allaž māna mazo Doru, proti, liek tai caurām dienām mācīties, skaidrojot, ka tikai tā viņa var kļūt par aktrisi. Doras labākā draudzene Lita(vismaz tā domā pati Lita) ir visvisvisnenopietnākais cilvēks pasaulē. Lai vai kā - Dora nekad nespēja atstāt Litu vienu. Kaut kas šajā meitēnā bija pārāk pievelkošs.

Kādu vakaru Dora brauca tramvajā - pavisam tukšā vagonā. Pēkšņi pie viņas kāds piesēdās blakus. Dora pazina šo smaržu. Tā taču bija vislabāka un vissliktākā draudzene pasaulē. Abas meitenes klusēja, Dora skaļi šņukstēja un ik pa mirklim iesmējās.
-Dora, tu raudi? vaicāja Lita.
-Es neraudu, es smejos. Man birst asaras, lielas un smagas, bet es smejos, smejos, lai visiem būtu labi. Es smejos vispārības labā.
-Manis dēļ? priecīgi iesaucās Lita.
-Es šodien atkal mācījos. . Jau atkal! Viņi neviens neko nesaprot (kliedz). Itin neko! Tu dzirdi?
-Nē! Es neko nesaprotu, nedzirdu, atteica Lita.
-Es zinu, ka mēs kāpsim uz skatuves un lidosim! Lidosim un vēlreiz lidosim! Pēc tam spēlēsim..
-Es tevi nedzirdu... aizspiedusi ausis, izmocīti noteica Lita.
-Par ko tu dusmojies?
-Tu smejies visu labā, mūsu visu labā. Vai zini, tu nemaz negribi būt aktrise! Es tevi neredzu, nedzirdu, es ar tevi nerunāju. Tu esi nenopietnības pārņemta. Mēs nesaderam kopā.

Tā meiteņu saruna tramvajā beidzās. Viņas klusējot brauca tālāk, klusējot izkāpa, bet, ejot mājās, skaļi smējās. Par ko? Itin ne par ko!
Tajā pašā vakarā Dora sarunājās ar savu mammu: "Māt, es negribu būt aktrise! Es to nekad neesmu gribējusi." Māte neko gan neatbildēja. Bet tās pašas ielas kādā citā dzīvoklī, kāda cita meitene kādai citai mātei teica: "Māmuķīt mīļo, es gribu būt aktrise. Es būšu aktrise un es lidošu. Vai dzirdi?"

Beigas.